Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām.
Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma.
To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.”
Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.”
Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.”
Lūkas ev. 19:1–10
Šī evaņģēlija aina parāda satikšanos, pārveidi un atjaunošanos.
Šodien mēs svinam diakona ordināciju: Dāvids Grendze tiek aicināts kalpot kā diakons un būt par liecību. Tas ir apliecinājums par to ceļu, es teiktu - arī par pārveidi, par Dieva pieskārienu, ko Dāvids jau ir pieredzējis.
Šodien mēs svinam diakona ordināciju: Dāvids Grendze tiek aicināts kalpot kā diakons un būt par liecību. Tas ir apliecinājums par to ceļu, es teiktu - arī par pārveidi, par Dieva pieskārienu, ko Dāvids jau ir pieredzējis.
Bet tad kaut kas notiek... Acīmredzot, viņš apzinās attieksmi, kas cilvēkos ir pret viņu, viņš sajūt to negāciju “auru”, kas ap viņu strāvo. Varētu jau ar to dzīvot, jo naudas jau viņam netrūkst… Bet pienāk brīdis, kad viņš saprot, ka ar to vien nepietiek.Viņš nav īsti laimīgs un laikam nevar, tā sakot, uzspļaut tam, kas notiek kaut kur dziļāk viņa paša dvēselē.
Kas ir tas impulss, kas viņam liek padomāt par to, ka varētu arī paskatīties kaut kur citur…?
Mums katram ir savi šķēršļi, savi ierobežojumi. Tāda ir mūsu - cilvēku realitāte. Caķeja ierobežojums ir tas, ka viņš ir augumā mazs. Un viņš meklē savu izeju no saviem ierobežojumiem. Šajā gadījumā - kāpj kokā, lai ieraudzītu ko citu, kā tikai to, pie kā ir pieradis. Viņa priekšā ir pūlis, kas aizsedz viņa skatu… Bet cauri pūlim - cauri sabiedrības valdošajiem uzstādījumiem tomēr paskatīties uz svarīgo no cita, neordināra redzes punkta - tas ir tas, ko mēs no Caķeja varam mācīties. Un tieši to Jēzus ierauga un novērtē. Tieši pie viņa Jēzus grib nākt…
Caķejs ir kā simbols — cilvēks, kurš ierauga Jēzu, mainās un kļūst par instrumentu Dieva taisnībai.
Diakona aicinājums ir kalpošana. Tā nav tikai kāda intitucionāla funkcija, bet dzīves stāvoklis — kā Caķejam - būt savas dzīves „mājā”, kurā Dieva žēlastība tiek uztverta, uzņemta un dota tālāk. Ordinācija diakona amatā ir šīs misijas publiska atzīšana.
Caķejs šajā evaņģelija stāstā parāda, ka īsta ticība izpaužas kalpošanā un atjaunošanā. Tāds ir arī diakona uzdevums.
Diakona kalpošana mūsu Baznīcā nav tikai sociālas palīdzības veikšana — tā ir daļa no lielākas Kristus misijas, kur caur katru darbību Dieva klātbūtne tiek atklāta ar mūsu dzīvi.
Diakons tiek aicināts arī attīstīt iekšēju brīvību — rīkoties no pārliecības un mīlestības, nevis no rutīnas vai statusa meklējumiem. Arī tas atklājas šajā Caķeja piemērā, kurš parāda, ka patiesa kalpošana ir līdzeklis, caur kuru cilvēki ap mums sastop Dievu. Citiem vārdiem sakot: ticība, kas neizpaužas rūpēs par tuvāko, nav pilnīga.
Arī pati Baznīca pastāv, lai dziedinātu un audzinātu cilvēku ceļā uz garīgo briedumu. Arī tā ir kalpošanas dimensija.
Mūsu kalpošana prasa, lai mēs veidojam iekšējas un arī ārējas telpas, kur cilvēki tiek dziedināti un taisnīgums tiek atjaunots.
Tāpat kā Caķejam, arī tev Dāvid, ir aicinājums — ne tikai redzēt Jēzu, bet atļaut Viņam ienākt tavā „mājā”. Ordinācija ir brīdis, kad draudze uztic tev būt par rokām, par sirdīm tiem, kuri meklē Dievu. Dari to ar pazemību, iekšēju brīvību, un misijas apziņu!
Un mīļā draudze: Atbalstiet savu jauno diakonu ar lūgšanām, sadraudzību un sadarbību. Viņa kalpošana ir mūsu kopējais uzdevums.
Lai katrs no mums pārdomā, kā mēs varam atbalstīt šo kalpošanu praksē!
Caķeja stāsts atgādina, ka patiesā tikšanās ar Jēzu ved uz pārveidi un rīcību. Diakona ordinācija šodien ir arī draudzes „jā” šim aicinājumam. Lai jaunordainētais diakons Dāvids kalpo ar pazemību, drosmi un līdzcietību; lai viņa darbs kļūst par instrumentu atjaunošanai pasaulē!