Esot bijuši laiki, kad Nometnē svētdienās visi ēduši piena zupu ar rozīnēm, jo tas bijis iemīļots ēdiens vienam no draudzes garīdzniekiem. Toreiz mācītāji bija arī Nometnes vadītāji. Viņi uzaicināja un izvērtēja darbiniekus, noteica programmu, kārtību un vadīja dienas sākuma ceremoniju, sauktu par “jundu”. Ne visi atceras, par ko reliģiskajās apcerēs runāja cits draudzes garīdznieks – prāvests Ozols, bet viņa vadītās sporta šaha un tenisa nodarbības daudzi piemin ar dziļu pateicību. Lai ar cik lielu sajūsmu tie laiki mūsu sabiedrībā tiek pieminēti, piena zupu toreizējie nometnieki atceras ar klusām šaušalām.
Kopš tām dienām pa Cook Brook cauri Nometnei daudz ūdens ir aiztecējis. Pēdējo reizi draudzes mācītājs Nometnes vadītāja (camp director) amatā bija pirms vairāk nekā 40 gadiem – māc. Laris Saliņš 1985. gadā. Ir mainījusies sabiedrība, no Trimdas pārtopot diasporā, ir mainījusies draudze un ir mainījusies Nometne. Laiki ir mainījušies – valsts un pavalsts likumu, kas nosaka bērnu nometņu darbību Ņujorkas štatā, skaits ir pieaudzis un noteikumi kļuvuši daudz stingrāki nekā 1955. vai 1985. gadā. No tiem laikiem palikušas atmiņas, iespaidi, viedokļi un cerības, kas reiz tika apvienotas vienā vienkāršā teikumā: “Nometne ir draudzes nākotne.”
Ar 2025. gadu ir iesākusies jauna programma “2Valodas Katskiļos” un Ingas Garbarino drosmīgais skatījums šogad īstenojās, pulcējot vairāk kā 70 bērnu no visas Amerikas un Latvijas. Pieeja, ka Nometne ir notikums, ko bērni var piedzīvot kā latviešu, tā angļu valodās ir izrādījusies tā, ko meklējušas daudzas ģimenes.
Tam līdzi nāk daudzi izaicinājumi, piemēram – mums nav bilingvālas bērnu dievkalpojumu kārtības! Mūsu dienās daudzu bērnu ģimenes nepraktizē nekādu reliģiju, un viņu atvases dievkalpojumā vispār pirmo reizi nonāk Nometnē. Līdz ar to dievkalpojuma kārtība šajā periodā bija nemitīgā attīstībā, tāpat kā arī valoda, kurā dalībniekiem tika nests dievkalpojuma saturs. Pateicoties vadītāju atsaucībai stāstījumu pavadīja arī skatāms materiāls. Nometnieki aizrautīgi sekoja līdzi Pazudušā dēla (Emīls Zālīte) piedzīvojumiem, un cik enerģiski Jēzus mācekļi (Magnolija Garbarino, Emīls Zālīte, Andris Carr, Zyle Puriņa) airēja pāri Ģenecaretes ezeram.
“Vieglā latviešu valoda”, kas bērniem palīdz iedzīvoties Nometnes ikdienā, nav piemērota dziļāku jautājumu apskatei. “Romiešu virsnieks ticēja Jēzum” un “Jesus considered centurion's understanding of His authority an act of faith” nes dažādu saturisku jēgu. Tagad, kad daudzu nometnieku ģimenes nepieder nevienai draudzei, vairs nav pamata teikt: nekas, ja šeit viņi nesaprata, Iesvētes mācībā sapratīs. Mūsu Nometne daudziem bērniem ir viena no retajām iespējām satikties ar Labo Vēsti, un ja gribam cerēt, ka tā arī ir mūsu misija iepazīstināt viņus ar Kristus mācību, tad jāstrādā, lai bērni ar kristietību sastaptos intelektuāli godīgā un viņiem saprotamā formā, kas nozīmē arī valodu, kurā viņi domā – un tā ir angļu valoda.
Šī pieeja – runāt par ticību un Dieva vārdu valodā un formātā, ko bērni vislabāk saprot – atsedz būtisku pavērsienu Nometnes un draudzes kopējā domāšanā. Desmitiem gadu garumā Nometne Trimdā pildīja galvenokārt sevis un latviskās identitātes saglabāšanas funkciju. Sabiedrība, kurai bija atņemta zeme un valsts, sargāja to, kas bija palicis: valodu, dziesmu, ticību, bērnus. Nometne bija cietoksnis, un cietokšņiem ir sienas. Bet diaspora nav Trimda. Vairs nav jāsargā Latvija, kas pastāvētu tikai de jure — Latvija ir dzīva, un tās bērni šovasar bija šeit, Katskiļos, kopā ar Amerikas latviešu bērniem. Nometne kļūst par atvērtu kalpošanas vietu (outreach) visai latviešu diasporas sabiedrībai neatkarīgi no tā, cik cieša ir ģimenes ikdienas saikne ar mūsu vai jebkuru citu draudzi. Kā tas ir skaisti pateikts Katskiļu Nometnes mājaslapā – nometne mīļi gaida visus latviešu bērnus – neatkarīgi no tā, vai viņu ģimenes sastāv kādā draudzē.
Draudze neuztur Nometni tāpēc, lai norobežotu sevi no ārpasaules, bet gan tāpēc, lai kalpotu ārpasaulei. Šāds pavērsiens prasa daudz, arī godīgumu pret sevi. Kalpošana nav tas pats, kas pakalpojums. Ja Nometne būtu tikai vasaras programma ar fiziskām nodarbībām, latviskām dziesmām un labu virtuvi, to varētu pārvaldīt kā jebkuru citu bērnu nometni — profesionāli, likumīgi, veiksmīgi. Bet draudze Nometni netur tāpēc, ka tas ir veiksmīgs biznesa projekts. Tur notiek kaut kas, ko citas diasporas institūcijas nedara — bērni tajā dzird Kristus Labo Vēsti. Un tā ir draudzes pastāvēšanas jēga – Kristus savai Baznīcai neuzticēja pašsaglabāties, bet sludināt Viņa vēsti līdz pasaules malai.
Ieguldīt laiku, spēkus un resursus Nometnes uzturēšanā mūsdienu stingro likumu un noteikumu apstākļos ir izaicinājums, kura piepildīšana prasa un prasīs daudz darba. Tomēr, ja raugāmies uz to kā uz misiju, tad mēs nedarām neko citu, kā turpinām to, ko darīja tie, kas Nometni cēla. Arī 1955. gadā zeme Katskiļos nebija lēta, darbs nebija viegls, un neviens negarantēja, ka iecere izdosies. Nometni veidoja ne tāpēc, ka tas bija viegli un vienkārši, bet tāpēc, ka ticēja — bērniem tas būs vajadzīgs. Un tā bija taisnība. Mūsu uzdevums ir tikai pierādīt, ka šī taisnība turpinās arī ceturtajā un piektajā paaudzē.
Vajadzīgs arī plašāks skatījums uz lietām, kas reiz šķita pašsaprotamas. Nometņošanas padomei būs jāveido vadlīnijas reliģijas vietai Nometnes programmā tā, lai varētu tikt pieaicināti mācītāji arī no citām draudzēm, gan mums pazīstamās LELBA, gan visas plašās LELBPasaulē un viņu darbs šodienas realitātē netiktu jaukts ar aizvakardienas priekštatiem un cerībām. Šodien garīdznieku pienākums vairs nav vadīt Nometni. Viņu uzdevums ir ienest tajā kristīgo saturu un palīdzēt draudzei piepildīt tās kalpošanas uzdevumu, vajadzības gadījumā sniedzot pastorālu atbalstu bērniem un darbiniekiem. Pūles būs jāpieliek arī mūsu draudzes pārstāvjiem ALA un citās latviešu organizācijās – ja draudze kalpo plašākas sabiedrības vajadzībām, tad būtu godīgi, ka plašākā sabiedrība to pamanītu un atbalstītu. Negribētos piedzīvot to, kas piemeklēja mūsu ziemeļu kaimiņus – kad draudzei palika par grūtu uzturēt “Saulaini”, palīdzības vietā tā saņem pārmetumus un bezjēdzīgus padomus – “Kas notiek ar Saulaini?”.
Ja draudze kalpo visas latviešu sabiedrības vajadzībām, tad arī rūpēm par šīs kalpošanas nākotni jākļūst par visas sabiedrības kopīgu atbildību. Citādi neizbēgami pienāk brīdis, kad no vienas draudzes tiek prasīts uzturēt to, ko par savu vērtību uzskata daudz plašāka sabiedrība. Jāatrod jauni un dažādi veidi, kā ģimenēm, kurām Nometne ir kļuvusi nozīmīga, kļūt līdzatbildīgām par tās nākotni.
Šodienas realitāti var formulēt vienā teikumā: “Nometne ir draudzes kalpošana.” Tas nozīmē, ka nākotne nav atrodama noslēgtībā, bet gan spējā kalpot, atsaukties laikmeta pārmaiņām un dalīties ar to vērtīgo, kas mums dots. Katskiļu kalnos cauri gadiem plūst ne tikai Cook Brook – tur turpina plūst arī Dzīvības vēsts, meklējot un atrodot jaunus ceļus pie katras nākamās paaudzes. Un piena zupa ar rozīnēm Nometnes ēdienkartē pārskatāmā nākotnē neatgriezīsies.