Ņujorkas ev. lut. draudzes lauku īpašumā, gleznainajos Katskiļu kalnos, no 9. līdz 15. augustam pulcējās tā dēvētā “senču” saime, lai tur pavadītu nedēļu saistošās nodarbībās un savstarpējā sadraudzībā. Senču saimi šovasar veidoja 18 pensionāres un viens pensionārs — ieskaitot nometnes vadību un programmas pasniedzējus. Nometni rūpīgi vadīja Ņujorkas draudzes diakone Baiba Kļaviņa, ar palīgiem Maiju Baumani un Jānu Budkēvicu.
Iekārtojusies draudzes lauku īpašuma “Atpūtas namā”, senču saime pirmajā vakarā satikās verandā, svecīšu iegaismotā svētbrīdī, ko vadīja Filadelfijas latviešu ev. lut. draudzes mācītāja Gija Galiņa. Varbūt daža dalībniece mazliet bažījās, dziedādama “Nu es gribu gulēt iet” neierastā vietā. Kāda būs šī nedēļa? Bet bažas ātri izgaisa, baudot senču kopību un saistošās nodarbības.
Mācītājas Gijas vadītās rīta pārdomas — ar aicinājumu meklēt iekšēju mieru un rast motivāciju labiem, veselīgiem paradumiem — veda meditācijas virzienā. Mudinādama katru ielūkoties sevī, viņa jautāja apmēram tā: “Kādu padomu jūs tagad dotu 16-gadīgam sev?” Atbilžu bija daudz: “Būt prātīgākai!” — “Ierasties laicīgi!” — “Dot vairāk nekā prasīts!” — “Mācīties vairāk!” — “Piedot sev!”
Vakaros senči labprāt baudīja kino filmas. Īpaši patika slavenā bez-teksta animācijas filma Flow, par kaķīti, kas, pēc zemi aprijušiem ūdens plūdiem, mēģina izdzīvot sabiedrodamies ar citiem dzīvniekiem. Ekrānā iepazināmies arī ar kādreiz Latvijā pazīstamo gaišreģi Eiženu Finku, kā arī baudījām profesionāli darinātu filmu par Ņujorkas latviešu skolas vēsturi. Lai senču dāmas allaž būtu vingras un atraisītas, Indra Avena viņām lika staipīties jogu vingrojumos (gan krēslos sēžot). Mazliet viņas pavingrināja arī latvisko prātu, manis piedāvātajā “Senču prāta rotaļā” - šoreiz gan ļoti vieglā, lai nerastos “stress”. Piemēram: latviešu lauku mājās, kuŗš dzīvnieks rukšķ? Kurš klukst? Kuŗš zviedz? Kuŗš čiepst? Un, kā allaž, senču dāmas Katskiļos apliecināja savu iedvesmu un varēšanu glezniecībā. Aijas Sears vadītajā senču ateljē radās izteiksmīgi mākslas darbi – ziedi, dabas ainavas un portreti
Kārlis Alversons, Elisa Millere, Marta Ķirsis, E.M., Olafs Alversons, Tija un Kārlis Budkevici.
Ko vēl darīja senči? Dziedāja, protams! Rīta pārdomu stundās skanēja iemīļoti korāļi. No kaimiņos esošās bērnu nometnes ik dienas priecīgā omā atnāca dziedāšanas skolotāja Irēne Jasuta un, enerģiski skandinādama klavieres, vedināja senču dāmas sparīgi nodziedāt dienai paredzētās astoņas dziesmas. Pēdējā vakara “ballītē”, kad bijām baudījuši glāzi vīna, dziedājām vairākas stundas, gluži pacilājošā garā, man piesitot pa klavieru akordam. Augstākos toņus, skaisti iekrāsoja mūsu vidū esošās pieredzējušās koristes. Gadījās arī, ka dziedot dziesmu “Mazs bij tēva novadiņš,” soprāniem un altiem pievienojās kāds no āra uzradies dūšīgs tenors.
Vienu pēcpusdienu senču saime veltīja saviem aizgājušajiem tuviniekiem un draugiem, kas guldīti netālajos latviešu “Brāļu kapos”. Tur sastopama plaša bijusī trimdas latviešu sabiedrība: uz aizgājēju vārdu plāksnītēm lasāmi latviešos pazīstamu personu, tuvu draugu un mīļu savējo vārdi. Senču nometnes laikā pienāca ziņa, ka pēc grūtas slimības viņā saulē aizgājusi ilggadējā senču un arī bērnu nometnes saimniece - mūžam rosīgā, smaidošā, Krista Liepiņa, kas vasarās allaž skraidīja basām kājām un vēl pērn bija rūpējusies par gardām un veselīgām senču maltītēm. Senču virtuvē viņu atvietoja jauno paaudžu saimnieces un saimnieki Elisas Milleres vadībā. Ticam, ka par viņiem Krista noteikti būtu priecājusies.
Visvecākā, visjaunākā un visi pārējie senči.
Nu jau vairākus gadus senču saimi veido dāmas - pensionāres. Viņas palikušas vienas: laulātie draugi atpūšas no šīs zemes darbiem. Pensionāru saietam ierastais apzīmējums “senču nometne” iegājies no tiem laikiem, kad vēl vīru bija pietiekami daudz, lai pēdējā vakara viesībās varētu pat uzdejot. Dejošana šoreiz izpalika, toties dziedāšana bija skanīga. Varbūt tādēļ, ka klāt nākot jaunām dalībniecēm, senču saime, likās, kļuvusi jaunāka. Bet mūžam jauna būs iecienītā senču dalībniece, mākslas zinātniece, 98 gadus jaunā Eleonora Šturma, kas, kā allaž, iepriecināja šī gada saimi ar savu gaišo domāšanu un drošo valodu.
Ko šīs dāmas ieguva pavadīdamas nedēļu Katskiļos? Spēka un veselības sajūtu, ko deva svaigais gaiss, ar zaļoksnējiem mežiem apaugušie kalni, rāmais ezers. Labsajūtu kāpināja pastaigas, saules glāsti, putnu trallināšana. Arī nodarbības, veselīgie ēdieni un gatavotāju laipnā uzmanība. Bet galvenais ieguvums – kopā būšana, iespēja parunāties, pačalot, patērzēt un pasmieties.