Tik daudz ir rakstīts par to, cik maza ir latviešu tauta. Lai cik mums būtu skaistas tautas dziesmas un tautas dejas, vajadzīgi latvieši, kas tās dziedās un dejos un, lai cik skanīga būtu mūsu valoda, ir vajadzīgi latvieši, kas tajā runās. Mūsu skaits sarūk gan Latvijā, gan ārpus Latvijas, tāpēc katrs latvietis un katra latvieša balss kļūst arvien svarīgāka. Šogad kuplā skaitā sanāca bērni no Ņujorkas un Ņudžersijas latviešu skolām un dziedāja gan ar izteiktu prieku, gan ar drošām sirdīm, ko sildīja un stiprināja Ņujorkas latviešu kora pieaugušo daudzbalsīgais skanējums. Tomēr atņem kaut vai vienu mazo balsi – atņem Elizabetes, Ērika, Augustas vai Dzintara balsi - skaņa nebūs tik kupla un daudzkrāsaina. Tāpēc tieši Ņujorkas latviešu sabiedrības valsts svētkos Jonkeru baznīcā sestdien, 2026.gada 14. novembrī, visspēcīgāk un visaizkustinošāk skanēja dziesmas frāze ‘neviens manā vietā to nedziedās’.
Bērnu dziesmas bija pilnas ar cerību un prieku, tomēr pianista Kārļa Bukovska priekšnesums bija caurvīts ar Latvijas vēstures skarbākajām un drūmākajām lapaspusēm, īpaši to varējām saklausīt Jāzepa Vītola skaņdarbā “Variācijas par latviešu tautas dziesmas “Ej, saulīte, drīz pie Dieva” tēmu”. Būdams gados jauns, pianists izpildīja šo un citus skaņdarbus ar izteiktu dramatisku piesātinātību, kāda reti kuram nobriedušam pianistam piemīt. Lai arī šis stāsts par bargajiem kungiem norāda uz latviešu smago likteni, Bukovska rokās tas izveidojās par cerību stāstu muzikālā formā - ka latvieši tomēr ir spējīgi izturēt pašas tumšākās dienas un iznākt saulē stiprāki un nesalauzti.
Jaunākajiem talantiem arī bija tā izdevība spilgti parādīt savas spējas. Topošie pianisti Ēriks Meiksners un Dzintars Raits, abi būdami tikai vienpadsmit gadu veci, rādīja jau izteiktas klaviermākslas spējas un niansētus izpildījumus, pierādot to izteikto un dabīgo muzikālo talantu, kas piemīt tik daudziem latviešiem.
Ņujorkas latviešu saime bija īpaši pagodināta, ka no Vašingtonas pie mums ieradās Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Amerikas Savienotajās Valstīs Elita Kuzma, lai kopā ar mums svinētu valsts svētkus gaišā un sirsnīgā atmosfērā. Vēstniece uzsvēra, ka latviešu mazā tauta savā salīdzinoši īsā mūžā ir sasniegusi un turpinās sasniegt tik daudz, un ka mēs esam spējīgi, ar mūsu vārdiem un darbiem, mainīt pasaules likteni.
Īpaši aizkustinoši un apbrīnojami bija redzēt un kopā piedzīvot abu skolu mazo dejotāju un pieaugušo dejotāju no TDK “Jumalīte” un VPDK Jumis tautas deju priekšnesumu Ilzes Fraiersones horeogrāfijā, kur kopā sadejoja gan paši jaunākie, kā, piemēram, četrgadīgā Austra, gan tādi, kuriem jau pāri astoņdesmit (kā, piemēram, mūsu sabiedrības dvēselei Kārlim Ķirsim), bet dejo tā - ar visu sirdi un dvēseli, ka pat stipri jaunākajiem dejotājiem ir grūti turēties līdzi. Tāds iespaidīgs piemērs iedvesmo un uzmundrina mūs visus.
108 gadi ir varens un iespaidīgs sasniegums mūsu tautai. Lai kur mēs atrodamies: Latvijā, Ņujorkā, vai jebkurā pasaules malā, un cik lielā vai mazā skaitā mēs būtu, ar valodu, dejām un dziesmām sanākam svinēt un godināt Latviju. Lai mums izdodas ‘vienmēr tā stāvēt, starp mirkli un mūžību’!
No sirds pateicamies Latvijas Republikas ārkārtējai un pilnvarotai vēstniecei Amerikas Savienotajās Valstīs Elitai Kuzmai par mūsu pagodināšanu ar savu klātbūtni, Amerikas latviešu organizāciju padomes priekšsēdētājai Anitai Bataragai par valsts svētku organizēšanu, Ņujorkas latviešu ev.-lut. draudzei par silto uzņemšanu, Amerikas latviešu apvienībai par finansiālo atbalstu, pianistam Kārlim Bukovskim un topošajiem pianistiem Ē. Meiksneram un Dz. Raitam par skaisto klavieru skanējumu, Ņujorkas un Ņudžersijas latviešu skolām, Ņujorkas latviešu korim, TDK “Jumalīte” un VPDK “Jumis” par aizrautīgo kokļu, dziesmu un deju priekšnesumiem!