Šis, iespējams, ir vissvarīgākais jautājums sarunās par moderno tehnoloģiju izmantošanu draudzes dzīvē.

Pārsteidzoši, bet atbilde nav tik vienkārša, kā sākumā varētu šķist.

Ja ar dievkalpojumu saprotam fizisku kopā būšanu vienā telpā, kopīgu dziedāšanu, sarunas un roku spiedienus pēc dievkalpojuma vai pulcēšanos pie altāra Svētajā Vakarēdienā, tad jāatzīst: Zoom to nevar aizstāt un nekad neaizstās. Ekrāns nevar aizstāt baznīcas solu. Skaļrunis nevar aizstāt cilvēka balsi, kas skan blakus. Interneta savienojums nevar aizstāt kristiešu sadraudzību tās pilnībā.

Tomēr jautājums paliek.

Vai dievkalpojuma īstums rodas no tā, ka cilvēki atrodas vienā telpā? Vai arī no tā, ka viņi pulcējas ap vienu un to pašu Dieva vārdu?

Padomāsim par mūsu Trīsvienības svētku dievkalpojumu. Tajā piedalījās vairāk nekā divdesmit cilvēku.

Daži atradās savās mājās Longailendā. Citi bija Ņūdžersijā. Citi Konektikutā vai Floridā. Divas no dalībniecēm jau ir nosvinējušas 100 gadu jubilejas. Fiziski mēs neatradāmies vienā telpā.

Tomēr mēs visi kopā dziedājām līdzi Čikāgas Ciānas draudzes korim, ar pateicību par viņu paveikto darbu, ieskaņojot vairāk nekā pussimtu skaistāko latviešu baznīcas dziesmu. Mēs visi kopā dzirdējām 96. psalma vārdus: „Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu.” Mēs kopā apliecinājām Nīkajas ticību. Kopā klausījāmies Kristus pavēli kristīt Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Kopā pārdomājām šaubu un garīgās cīņas realitāti. Un kopā nonācām pie viena un tā paša mierinājuma: Baptizatus sum — „Es esmu kristīts.”

Mārtiņš Luters smagas garīgas cīņas brīdī šos vārdus uzrakstīja uz sava rakstāmgalda kā pēdējo, nesagraujamo liecību par savu piederību Dievam. Un mēs šķīrāmies ar cerību, ka arī kāds no mums tos atcerēsies savās šaubu stundās un atradīs tajos mierinājumu.

Tādēļ ir vērts jautāt:
Ja vairāk nekā divdesmit cilvēki dažādās vietās vienlaikus lasa vienu un to pašu Rakstu vietu, vienlaikus apliecina vienu un to pašu ticību, vienlaikus dzied vienu un to pašu dziesmu un vienlaikus dzird vienu un to pašu Evaņģēliju, vai viņi patiešām ir pilnīgi šķirti viens no otra?

Protams, viņi nav kopā tādā pašā veidā kā cilvēki vienā baznīcā. Taču viņi nav arī vienkārši skatītāji. Viņi piedalās vienā un tajā pašā notikumā.

Kristīgā Baznīca jau kopš apustuļu laikiem ir dzīvojusi šādā spriedzē starp klātbūtni un attālumu. Pāvils rakstīja vēstules draudzēm, kas atradās simtiem jūdžu attālumā. Viņš nevarēja būt pie viņiem, taču viņš tos mācīja, pamācīja, mierināja un lūdza par viņiem. Viņš pat raksta par to, ka ir kopā ar viņiem garā, lai gan miesā atrodas citur.

Mūsu Trīsvienības svētku dievkalpojumā vissvarīgākais nenotika datoros. Vissvarīgākais notika cilvēku sirdīs. Kad cilvēks, kurš cīnās ar šaubām, dzird vārdus: „Es esmu kristīts. Es piederu Kristum. Kristus mani neatstās,” tad šī mierinājuma spēks nav atkarīgs no tā, vai viņš sēž baznīcas solā vai savā viesistabā. Kristus apsolījums sasniedz viņu abās vietās.

Tādēļ jautājums nav: „Vai Zoom dievkalpojums ir tas pats, kas klātienes dievkalpojums?”
Protams, ka nav.

Pareizais jautājums ir citāds: „Vai cilvēku, kurš slimības, vecuma vai attāluma dēļ nevar būt baznīcā, būtu labāk atstāt vienu pašu, vai tomēr meklēt iespēju, kā viņam dzirdēt Dieva vārdu kopā ar savu draudzi?”

Ja izvēle ir starp pilnīgu nošķirtību un iespēju piedalīties draudzes dzīvē caur Zoom, tad atbilde šķiet pašsaprotama.

Zoom nav ideāls. Taču arī attālumi nav ideāli. Un mēs nedzīvojam ideālā pasaulē. Mūsu draudzes locekļi ir izkaisīti pa vairākiem štatiem, un attālumus, kas viņus šķir no mūsu dievnamiem, var redzēt draudzes demogrāfijas kartē.

Mūsu situācijā Zoom nav baznīcas aizvietotājs. Tas ir tilts starp draudzi un tās locekļiem. Tilts, pa kuru Dieva vārds sasniedz cilvēkus tur, kur viņi atrodas.